Nav
nekāds noslēpums, ka latvieši vienmēr zinājuši zīmju spēku un
izmantojuši tās, sargājot sevi, saimi un mājokli. Īpašās
aizsargzīmes liktas pie dzīvojamām un saimniecības ēkām,
pagalmā un dārzā - gan akmenī kaltas, gan kokā grebtas, ieaustas
jostās un segās, ieadītas zeķēs, izšūtas vai vienkārši
uzzīmētas.
Ornamenti,
kuri sagrupēti noteiktā secībā, var tikt uzskatīti par sava
veida rakstību. Ornamentiem un senajām baltu zīmēm bija ne tikai
maģiska aizsardzības funkcija, kas sakārtoja un harmonizēja
apkārtējo vidi, bet tās arī palīdzēja virzīt noteiktus
procesus īstajā laikā un vietā. Bija pazīstamas arī
dziedināšanas zīmes.
Liela
nozīme bija ornamenta daļu savstarpējam izvietojumam, secībai,
atrašanās vietai. Lai pārzinātu senos ornamentus bija
nepieciešamas dziļas un pamatīgas zināšanas. Tādas galvenokārt bija cilšu vecajiem-viedajiem, kuri bija arī garīgie līderi un tika nodotas no paaudzes uz paaudzi,
pārņēmējam tās sākot apgūt jau bērnībā.
Pirmās
latvju zīmes veidojušās pirms vairāk nekā 3000 gadiem, kad
Austrumbaltijas novados veidojās ciltis ar savu kultūru: savdabīgām
auglības kulta un dabas reliģijas tradīcijām. Ornamentu
veidošanās laikā to svarīgākā funkcija bija simbolika jeb
pirmatnējā jēga.
Eksistē
neskaitāmas pamatzīmju kombinācijas, kopumā vairāki tūkstoši
dažādu variāciju. Atliek vienīgi minēt, vai kādreiz uzzināsim
kaut nedaudz no tiem noslēpumiem un maģijas, kas iekodētas šajos
senajos rakstos.